DAUGAVGRĪVA – SAKŠU CIETOKSNIS AUGUSTBURGA 1700. – 1701.
Lielā Ziemeļu kara sākumā Daugavgrīvas cietoksni sargāja 500 somu kareivju garnizons. 1700. gada 12. martā cietoksnim uzbruka Polijas karaļa Augusta II sakšu karapulks, kurā bija 1500 vīru. Pirmo triecienu cietoksnim izdevās atsist, bet sakši saņēma papildspēkus – 2000 karavīru gatavojās jaunam uzbrukumam. Pārspēka priekšā cietokšņa komandants Gothards Budbergs kapitulēja un ar savu garnizonu atkāpās uz Mangaļsalu. Sakšu karavadonis Flemings cietoksni pārdēvēja par Augustburgu (Augustusburg) par godu Polijas karalim Augustam II, kurš bija arī Saksijas kūrfirsts.
1701. gada decembrī zviedri pulkveža Gustava Ernsta Albedila vadībā cietoksni atguva. Kā trofejas iegūtie sakšu lielgabali tika aizvesti uz Zviedriju un vēlāk tajos iegravēts uzraksts „Ar Dieva palīdzību karalis Kārlis XII ieguvis Neimindes cietoksni 1701. gada 11. decembrī.”
DAUGAVGRĪVA – KRIEVIJAS CIETOKSNIS 1710. – 1917.
Pēc Rīgas padošanās krievu armijas ģenerālfeldmaršals Boriss Šeremetjevs 1710. gada vasarā ierīkoja pozīcijas Daugavas grīvā, lai nepieļautu zviedru papildspēku ierašanos. Mēra epidēmijas, aplenkuma un pārspēka dēļ Daugavgrīvas cietoksnis kapitulēja 8. augustā. Pēteris I cietoksni apmeklēja 1711. gadā, kopā ar nākamo Katrīnu I un 1721. gadā.
No 1743. līdz 1744. gada janvārim cietoksnī kā arestants uzturējās no troņa gāztais Krievijas cars Ivans VI Antonovičs (tobrīd zīdainis) ar saviem vecākiem: māti, bijušo Krievijas patvaldnieci reģenti Annu Leopoldovnu, un tēvu, Braunšveigas princi Antonu Ulrihu.
1756. gadā, kad sākās karš ar Prūsiju, Daugavgrīvas cietoksnis kļuva par etapa punktu, caur kuru plūda krievu armija. Daugavgrīvas miests uzplauka. Tolaik pulkvežleitnants Aleksandrs Suvorovs bieži ieradās cietoksnī un panāca armijas apgādi ar jauniem ieročiem.
1765. gadā sāka būvēt Komētas fortu. 1781.gadā Daugava izlaužas uz jūru tagadējās grīvas vietā, Komētforts no Daugavas labā krasta nokļūst kreisajā.
1775. – 1786. gadā gadā cietoksnī celta pareizticīgo mūra baznīca, kuru klasicisma stilā projektējis Krievijas kara resora arhitekts Aleksandrs Vists.
1852. gadā cietoksnī ierīkoja telegrāfa līniju.
1854.- 1855. gadā britu karakuģi apšauda Daugavgrīvu un Bolderāju.
1855. gadā cietoksnī dzimis un garnizona baznīcā krustīts Vsevolods Rudņevs, vēlāk krievu – japāņu kara varonis, slavenā kreisera „Varjag” kapteinis.
Nikolaja I laikā cietoksnī stingrā uzraudzībā izvietoja rotās saformētus arestantus (19.gs. 20.– 60. gadi). Šajās rotās sūtīja dumpiniekus un ticības dēļ vajātus cilvēkus.
1856. gada maijā Aleksandrs II apskata cietoksni un Mangaļsalas dambi. Par godu šim notikumam cietokšņa baznīcā tikusi atklāta piemiņas plāksne.
1871. gadā cietoksni savienoja ar Rīgas – Bolderājas dzelzceļa līniju.
1893. gadā Dinamindes cietoksni pārdēvēja par Ustjdvinskas cietoksni (krievu: крепость Усть-Двинск).