Luterāņu baznīca Daugavgrīvā 17. – 18. gs.
Neimindes cietoksnī vienmēr bijusi baznīca. Gandrīz visu 17. gs. kalpojis pirmais koka dievnams, kas celts vecajā piecstūru skanstī un minēts jau 1624. gada inventarizācijā. 1625. gada 5. martā parakstīts jaunā skansts inventarizācijas protokols, kurā (..)minēta arī baznīca. Tā bijusi 14 asis gara un 4 asis plata, draudzes telpai bijusi priekštelpa. Baznīcai bijuši stikloti logi, tā segta ar dēļu jumtu, kas sasists ar dzelzs naglām, un tornī atradies zvans.
1654. gada plānā, kas glabājas Karlsrūes arhīvā, minēts, ka cietoksnī bijusi baznīca, zvanu tornis, ērģeļu māja, skola bērniem. Skansts kronverkā atradušies gan kareivju un komandieru dzīvokļi, gan pirts, slimnīca, ieroču meistara un mācītāja māja. Cietoksnī dzīvoklis bijis arī tā projektētājam kara inženierim Johanam Rodenburgam. Viņš miris 1657. gadā un apglabāts Neimindes skansts baznīcas altārtelpā. Turpat septiņus gadus agrāk apbedīta viņa meita.
Dālberga ikgadējos pierakstos atzīmēts, ka 1688. gadā baznīca pārvietota uz citu vietu – paralēli kurtīnei starp bastioniem Ziemeļi un Jūras zvaigzne. Toreiz tā traucēja jauno vaļņu celtniecībai, jo pāri kādreizējās baznīcas vietai pēc projekta bija paredzēts uzbērt kurtīni starp bastioniem Ziemeļpols un Rīta zvaigzne. Ap 1707. gadu izgatavotā cietokšņa plānā (..) uzsvērts, ka vecā baznīca tolaik bijusi avārijas stāvoklī, kā arī iezīmēta vieta jaunai baznīcai, tomēr zviedri to nepaspēja uzcelt, jo dažus gadus vēlāk viņi Daugavgrīvu zaudēja.
1629. gadā Zviedrijas feldmaršals un Vidzemes ģenerālgubernatora pienākumu izpildītājs Gustavs Horns pieņēma par lauka mācītāju Zviedru Vidzemes luterāņu baznīcas dienestā Frīdrihu Mēniju (arī Meins, Mēniuss)(1593.-1659.), kurš 1630. gadā ticis norīkots par Daugavgrīvas, arī Carnikavas, Ādažu, Baltezera, Ropažu mācītāju. Mēnijs 1632. (1635.?) gadā savā “Syntagma de origine Livonorum” jeb “Sacerējumā par livoniešu izcelsmi” otro reizi pēc 1584. gada Rīgas sālspūtēju pūšamo vārdu pieraksta bija publicējis latviešu tautas dziesmu ar visām notīm, kas, iespējams, pierakstīta Daugavgrīvā.
Mane balte mamelit,
Dod man viene kakenit,
Man pelite piejukus
Pie ta sviesta bundelin’.
Zināms, ka Neimindes skansts baznīcā sprediķojis vēlākais Bībeles tulkotājs latviešu valodā Ernsts Gliks, kurš no 1680. līdz 1683. (81.?) gadam garnizonā strādājis par mācītāju. Šajā laikā viņš kā vingrinājumu tulkojis M.Lutera jautājumu katehismu.
Ernsts Gliks (1652.– 1705.) bija Baltijas vācu mācītājs un literāts. Mācījies Vitenbergas un Leipcigas universitātē, 1673. gadā ieradies Rīgā. Pildījis mācītāja pienākumus ne vien Daugavgrīvā, bet arī Alūksnē (1683 – 1702), no 1687.gada arī Koknese iecirkņa prāvests, no 1702. gada Maskavas ģimnāzijas direktors. Dibinājis latviešu skolas Vidzemē, sastādījis latviešu ābeci, pārtulkojis katehismu un kopā ar palīgiem – Bībeli (pirmizdevums 1689.gadā). Bībeli tulkojis arī krievu valodā, taču tulkojums pazudis. Ir pamats apgalvot, ka viņš bija dzejas reformas iniciators – sillabotoniskās vārsmas ieviesējs krievu dzejā. Glika audžumeita Marta Skavronska kļuva par Krievijas cara Pētera I sievu, vēlāk – Krievijas carieni Katrīnu I.
Avoti
Ieva Ose. Daugavgrīvas cietokšņa būvvēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007
Arvis Pope. Rīgas galvenā nomale. – Rīga: Zelta grauds, 2005
Krasta artilērijas pulks Daugavgrīva. – Rīga: Krasta artilērijas pulka izdevums, 1938
Attēls
Neimindes cietokšņa vecā koka baznīca, 1696., no Ū.Hansona Ernehufvuda skiču grāmatas (St, HK 11:23)