1944. gada oktobrī LPSR valdība izslēdza no Rīgas Jūras tirdzniecības ostas teritorijas un nodeva PSRS Kara jūras spēkiem trīs Daugavgrīvas ostas baseinus: Ziemas, Kara un Austrumu.
1945. gada 4. augustā tiek pieņemts Rīgas pilsētas izpildu komitejas lēmums „Par iedzīvotāju pārcelšanu no Bolderājas un Daugavgrīvas. ” Kopā pārcelšana skāra vairāk kā 150 ģimeņu, armijas vajadzībām tika atbrīvotas 112 mājas. Iekļūšanai Daugavgrīvā vajadzēja speciālas caurlaides līdz pat 20. gs. 60. gadiem.
1945. gadā bijusī Daugavgrīvas apcietinātā rajona teritorija tika pārņemta padomju armijas vajadzībām: Mangaļsalā izveidoja Baltijas kara flotes (BKF) munīcijas un jūras mīnu noliktavas, Buļļusalā zemi iedala BKF inženiertehniskajam dienestam, Daugavgrīvas cietokšņa teritorija tiek sadalīta – daļa armijas vajadzībām, dienvidu pusē dzīvo civiliedzīvotāji, bet ravelīnā Ziemeļi tiek iekārtota soda nometne, tā sauktā „Vācu pilsētiņa” (Немецкий городок”).
Cietoksnī ieslodzītajam dzejniekam Jānim Medenim bija piespriesti 10 gadi labošanas darbu nometnēs. 1947. un 1948. gadu viņš pavada Daugavgrīvas cietoksnī. Top dzejoļu krājums „Dieva dārzs” (50. gadu beigās publicēts kā „Daugavgrīvas vainags”). 1948. gadā Jāņa Medeņa ceļš ved tālāk no Daugavgrīvas uz ieslodzījuma vietu Noriļskā…
20. gadsimta septiņdesmitajos gados, protestējot pret valdības politiku, notiek dumpis uz kuģa „Storoževoj”. 1975. gadā pēc kārtējās revolūcijas gadadienas parādes karakuģa „Storoževoj” zampoļits Valērijs Sabļins arestēja kapteini un izveda kuģi Baltijas jūrā. Maskavas varas iestādes deva pavēli jūras un gaisa spēku flotei – panākt un nogremdēt kuģi ar visu tā komandu. Sašautais kuģis bija pietauvots Daugavgrīvā. Kuģa apkalpe tika pratināta, vēlāk izformēta. Sabļinu aizveda uz Maskavu un ievietoja Ļefortovo cietumā. Tur viņam uzrādīja apsūdzību valsts nodevībā un izpildīja nāvessodu.
1991. gada 29. augustā tika pieņemts Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmums par PSRS bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas Republikas.
20. gadsimta 90. gadu sākumā, kad Latvijas Aizsardzības ministrija pārņēma Padomju armijas īpašumus, Daugavgrīvas cietoksnī un tā tuvumā atradās: zemūdenes un mīnu traleris, apsardzes daļa, kuģu remontdarbnīcas. Cietokšņa tuvumā, Birzes ielā, bija BKF medicīnas, kuģu bruņojuma un transporta noliktava, kara celtnieku daļas, zemūdeņu divizions, mīnu dienesta komanda, dienesta suņu apkope, flotes aizmugures apgādes daļa u.c. Daugavgrīvas bāzē atradās arī Baltijas kara flotes medicīnas dienests, peldošais hospitālis, reida kuteru ekipāža, mazo pretlaivu kuģu ekipāža, torpēdu apkalpes grupa, mācību centrs, hidrogrāfiskā dienesta daļas.
Ziemas ostā nogremdētās zemūdenes Baltijas kara flotes vadība bija pārdevusi kādai Vācijā reģistrētai firmai, kas tās sagrieza metāllūžņos.
PADOMJU LAIKS
1944. gada oktobrī LPSR valdība izslēdza no Rīgas Jūras tirdzniecības ostas teritorijas un nodeva PSRS Kara jūras spēkiem trīs Daugavgrīvas ostas baseinus: Ziemas, Kara un Austrumu.
1945. gada 4. augustā tiek pieņemts Rīgas pilsētas izpildu komitejas lēmums „Par iedzīvotāju pārcelšanu no Bolderājas un Daugavgrīvas. ” Kopā pārcelšana skāra vairāk kā 150 ģimeņu, armijas vajadzībām tika atbrīvotas 112 mājas. Iekļūšanai Daugavgrīvā vajadzēja speciālas caurlaides līdz pat 20. gs. 60. gadiem.
1945. gadā bijusī Daugavgrīvas apcietinātā rajona teritorija tika pārņemta padomju armijas vajadzībām: Mangaļsalā izveidoja Baltijas kara flotes (BKF) munīcijas un jūras mīnu noliktavas, Buļļusalā zemi iedala BKF inženiertehniskajam dienestam, Daugavgrīvas cietokšņa teritorija tiek sadalīta – daļa armijas vajadzībām, dienvidu pusē dzīvo civiliedzīvotāji, bet ravelīnā Ziemeļi tiek iekārtota soda nometne, tā sauktā „Vācu pilsētiņa” (Немецкий городок”).
Cietoksnī ieslodzītajam dzejniekam Jānim Medenim bija piespriesti 10 gadi labošanas darbu nometnēs. 1947. un 1948. gadu viņš pavada Daugavgrīvas cietoksnī. Top dzejoļu krājums „Dieva dārzs” (50. gadu beigās publicēts kā „Daugavgrīvas vainags”). 1948. gadā Jāņa Medeņa ceļš ved tālāk no Daugavgrīvas uz ieslodzījuma vietu Noriļskā…
20. gadsimta septiņdesmitajos gados, protestējot pret valdības politiku, notiek dumpis uz kuģa „Storoževoj”. 1975. gadā pēc kārtējās revolūcijas gadadienas parādes karakuģa „Storoževoj” zampoļits Valērijs Sabļins arestēja kapteini un izveda kuģi Baltijas jūrā. Maskavas varas iestādes deva pavēli jūras un gaisa spēku flotei – panākt un nogremdēt kuģi ar visu tā komandu. Sašautais kuģis bija pietauvots Daugavgrīvā. Kuģa apkalpe tika pratināta, vēlāk izformēta. Sabļinu aizveda uz Maskavu un ievietoja Ļefortovo cietumā. Tur viņam uzrādīja apsūdzību valsts nodevībā un izpildīja nāvessodu.
1991. gada 29. augustā tika pieņemts Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmums par PSRS bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas Republikas.
20. gadsimta 90. gadu sākumā, kad Latvijas Aizsardzības ministrija pārņēma Padomju armijas īpašumus, Daugavgrīvas cietoksnī un tā tuvumā atradās: zemūdenes un mīnu traleris, apsardzes daļa, kuģu remontdarbnīcas. Cietokšņa tuvumā, Birzes ielā, bija BKF medicīnas, kuģu bruņojuma un transporta noliktava, kara celtnieku daļas, zemūdeņu divizions, mīnu dienesta komanda, dienesta suņu apkope, flotes aizmugures apgādes daļa u.c. Daugavgrīvas bāzē atradās arī Baltijas kara flotes medicīnas dienests, peldošais hospitālis, reida kuteru ekipāža, mazo pretlaivu kuģu ekipāža, torpēdu apkalpes grupa, mācību centrs, hidrogrāfiskā dienesta daļas.
Ziemas ostā nogremdētās zemūdenes Baltijas kara flotes vadība bija pārdevusi kādai Vācijā reģistrētai firmai, kas tās sagrieza metāllūžņos.
Foto no Bolderājas grupas krājuma.
Avoti:
Latvija – PSRS karabāze 1939 – 1998, Apgāds Zelta grauds, 2006
Arvis Pope. Rīgas galvenā nomale, Apgāds Zelta grauds, 2005
Jānis Medenis. Dieva dārzs. Putnu ceļš. 1947 – 1955. Mansards, 2014