Cietokšņa trešajā būvperiodā veiktā fotifikācijas pārbūve pēc franču sistēmas jauninājumiem, kas nesen bija parādījušies Eiropā, apliecina cietokšņa lielo stratēģisko nozīmi Daugavas grīvas aizsardzībā. Šajā būvperiodā veikta kronverka teritorijas paplašināšana un nocietinājumu modernizācija – veidoti ravelīni, kontrgardi, ausainie bastioni, glasiss, mainīti flangu leņķi. Neimindes cietokšņa pārbūves nepieciešamību un projektus ar saviem parakstiem apliecinājuši gan Zviedrijas karaliene māte Hedviga Eleonora (valdīja no 1660. līdz 1672. gadam) un nepilngadīgā karaļa (vēlāk – Kārļa XI) valdības locekļi, gan Rīgas ģenerālgubernators Klaudijs Tots 1671. gadā.
Daugavgrīvas komandants E. Pistolenkorss ziņojis ģenerālgubernatoram par stāvokli cietoksnī. 1674. gada 30. oktobrī ūdens esot pacēlies tik augstu, ka mūrētais grāvis pārpildīts un izskaloti vairāki krasta nostiprinājumu pāļi. 1775. gada maijā lūgta palīdzība vējdzirnavu labošanā, 2. septembra vēstulē minēts, ka cietokšņa garnizonā ir 418 personas, tostarp virsnieki, kareivji un sargkareivji. Prasīta malka, līdzekļi kazarmu logu un krāšņu labošanai, dzelzs apkalumi jauno kazarmu durvīm un logiem, ogles, darva, kaļķi, ķieģeļi, eļļa, tauki u.c. Trešā pārbūve bija pabeigta tikai 17. gs. 70. gados. Tomēr jau nākamajā desmitgadē tika uzsākti apjomīgi pārbūves darbi.
Avoti
Ieva Ose. Daugavgrīvas cietokšņa būvvēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007.
Attēls
Neimindes cietokšņa pārbūves projekts, ko ar parakstu apstiprinājusi karaliene – māte Hedviga Eleonora un nepilngadīgā karaļa aizbildņu valdības locekļi. [17.gs.60.gadi], StKA, SFP, Neumünde Nr.25.