Daugavgrīvas cietoksnis ir nozīmīgākais līdz mūsu dienām saglabātais 17. gs. militārās celtniecības piemineklis Latvijā, kas raksturo sava laika militārās arhitektūras straujo attīstību. Zviedru laikā uzcēla un, piemērojot būvniecību vietējiem apstākļiem, vairākkārt pārbūvēja lielāko 17.gs. cietoksni Latvijas teritorijā.
Atrašanās vietas ģeogrāfiskās koordinātas – 57°3´ziemeļu platuma 41°42´austrumu garuma
Platība- 21 hektārs
Aizsardzības statuss – valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, nr.6606
Apsaimniekotājs – Valsts Privatizācijas aģentūra
No 1999. līdz 2014. gadam cietoksnis bija iznomāts SIA „Aumeisteru muiža”
No 2015. gada uzraudzītājs ir biedrība „Bolderājas grupa”
Informatīvie stendi veidoti projekta „Sadarbības tīkli Bolderājā ”apmācību procesā
KAS SAGLABĀJIES DAUGAVGRĪVAS CIETOKSNĪ NO 17. – 19. GADSIMTA
No 17. gs. saglabājies Zviedrijas karalistes fortifikācijas būvju ģenerālkvartīrmeistara, inženiera, vēlāk arī Zviedru Vidzemes un Rīgas ģenerālgubernatora Ērika Dālberga (1625. – 1703.) vadībā veidotais cietokšņa sešstaru zvaigznes formas apveids, vaļņos iebūvētie kazemāti (abpus Rīgas vārtiem), cietokšņa grāvis, kazarmas Saule siena un pulvertornis. Dālbergs bastioniem un ravelīniem deva zvaigznāju, debesu ķermeņu un jūras dzīvnieku nosaukumus, kas ar variācijām tika lietoti vismaz pāris nākamos gadsimtus.
Cietokšņa formu veido seši bastioni: Rīta zvaigzne, Sietiņš, Dienvidpols, Greizie Rati, Jūras zvaigzne, Ziemeļpols un trijstūra salas – ravelīni, no tiem ūdens grāvja apņemti trīs – Jūras ērglis, Jūras cūka un Delfīns – ir saglabājušies līdz mūsu dienām. Ravelīni Valzivs un Ziemeļi ir saplūduši ar sauszemi.
Saglabājies ir 17. – 19. gs. veidotais un vairākkārt labotais cietokšņa grāvja eskarpu un kontreskarpu apšuvums. Senāk aptuveni divus metrus dziļā grāvja malas nostiprinātas ar apstrādātiem dažādu nokrāsu granīta vai pelēki rozā gliemeždolomīta akmeņiem. Grāvja apšuvums laika gaitā ticis labots, tagad daudzviet akmeņi iekrituši ūdenī.
Fragmentāri saglabājies glasiss – nolaidens uzbērums – brīvs apšaudes lauks – cietokšņa grāvja ārmalas priekšā un segtais ceļš starp glasisu un grāvja ārējo malu – kontreskarpu.
Ir saglabājies 18. gs. otrajā pusē celtās pareizticīgo baznīcas zvanu tornis, daļa no cariskās Krievijas laikā vaļņos izbūvētajiem kazemātiem, eskarpu, kontreskarpu un daļēji – kazemātu apdare un atsevišķas ēkas. Kā secinājusi Daugavgrīvas būvvēstures pētniece Ieva Ose, Daugavgrīvas cietokšņa vēstures izzināšana var sagādāt vēl ne vienu vien pārsteigumu.
CIETOKŠŅA NOSAUKUMS
Daugavgrīvas jeb Dinamindes (vācu val. Dünamünde) nosaukums ir ceļojis līdz ar Daugavas grīvu. 1623. gadā tā atzīmēta kā skansts pie grīvas, gadu vēlāk lietots nosaukums Jaunā skansts (Die newe Schantz). 1627. gadā – Karaļa lielā skansts (die Königliche grosse Schantz), 1634. gadā – Lielā skansts ( die grosse Schantz), 1644. gadā – Skansts grīva (Schantzmünde), 1680. gadā – Daugavas jaunās grīvas skansts (der Düna Neu Münde Schantz) , 1688. gadā – Jaungrīvas skansts (Nijmynde Skantz). Tomēr visvairāk izmantotais cietokšņa apzīmējums 17. gs. un 18. gs. sākuma zviedru plānos kopš 1634. gada ir Jaunā grīva jeb Neiminde (Neumünde, Nijmynde, Nymynde) un dokumentos tas atrodams līdz pat 1709.gadam (Neumünde Fasting).
17. gs. beigās sāk ieviesties apzīmējums jaunā Daugavgrīva jeb vienkārši Daugavgrīva, jo pēc 1682. gada veco Daugavgrīvas pili nojauca un par nocietinājumu vairs neizmantoja. Pamazām Neiminde pārņēma vecās pils vārdu un to sāka saukt par Daugavgrīvas skansti jeb Daugavgrīvas cietoksni (Düna Münder Schanz – 1699. gadā), bet vecos nocietinājumus Daugavas labajā krastā par Veco Daugavgrīvu (alte Dünamünde). 1700. gada martā Daugavgrīvu ieņem sakši un cietoksni līdz 1701. gada decembrim pārdēvē par Augustburgu. (vāciski: Augustusburg, Augustburg).
Pēc 1710. gada, kad cietoksni ieņem krievu karaspēks, lietots no vācu valodas pārņemtais Dinaminde, Dinamente (Дюнамюнде, Динаминд, Динамюнд, Динамент). No 1893. līdz 1917. gadam un vēlāk, padomju laikā, cietoksnis dēvēts par Ustjdvinsku. (Усть-Двинск).
Latviešu valodā izmantoti nosaukumi Lejas skansts, Skansts, Jūraspils, lietoti nosaukumi Vecā Daugavgrīva un Jaunā Daugavgrīva, dažkārt – cietoksnis Bolderājā.
Avoti
Ieva Ose. Daugavgrīvas cietokšņa būvvēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007
Krasta artilērijas pulks Daugavgrīva. – Rīga: Krasta artilērijas pulka izdevums, 1938
Attēls
Daugavgrīvas cietokšņa ideālplāns, publicēts Hamburā izdotā žurnālā 1702. gadā. Gravīra no Bolderājas grupas krājuma