Apvienība Orbīta turpina eksperimentus, meklējot jaunus veidus, kā ar tehnoloģiju palīdzību, iespējams radīt skaņu, attēlu un jaunas performatīvas formas, attīstot un paplašinot uztveres iespēju diapazonu. Projekta ideja ir turpinājums Orbītas līdzšinējiem eksperimentiem ar dzeju, skaņu, attēlu un tehnoloģijām.
Performances ietvaros dzejnieks lasa savu dzejoli tādā intonācijā, tempā un skaļumā, kādu uzskata par piemērotāko konkrētajām dzejolim – autoru šai performancei īpaši izstrādāta ierīce pārvērš balss audiosignāla skaļuma dinamiku elektrības svārstībā no 0 (klusums) līdz 12V (maksimālais skaļums). Tālāk šī ierīce ir savienota ar vairākiem citiem mehānismiem, kas rada skaņas – tiem tiks izmantoti lēnie elektromotori stīgu trinkšķināšanai un beramo materiālu maisīšanai, elektromagnēti metālisko plākšņu un detaļu vibrāciju radīšanai, ventilatori pingponga bumbiņu ripināšanai, kompaktie ūdenssūkņi, laboratorijas elektriskie maisītāji, solinoīdi sitamo un elektrolociņi stīgu instrumentu “spēlēšanai”, mehanizētās leijerkastītes (“mini klavieres”) u.c. Skanošo mehānismu ir daudz – ap 15 gab. – bet tie, protams, neskan visi vienlaicīgi, bet tiek ieslēgti tādos kā pārdomātos “robotizētos” ansambļos – pa 2–3 gab. katrai performances kompozīcijai. Šādā veidā katrs uzstāšanās programmas dzejolis iegūst savu īpašu skaņas pavadījumu.
Skaņa, ko rada šie aparāti, tiek noņemta vairākos veidos: ar piezzoelektirskiem un magnētiskiem skaņas noņēmējiem, ar virzītiem dinamiskiem mikrofoniem un ar magnētiskā lauka detektoriem.
Daļēji radītais skaņas pavadījums sastāv no šīm “dabiskajām” mehāniskajām skaņām, kas ir pakļautas dzejnieka balsij, bet daļēji no šo skaņu tālākās apstrādes ar skaņas efektiem un filtriem, kas padara viņas abstraktākas, ne tik saistītas ar to sākotnējo priekšmetisko dabu. Visu šo procesu vada paši dzejnieki – tekstgrupas Orbīta dalībnieki.
Plānots, ka katrā vietā, kur tekstgrupa uzstāsies, tik iesaistīti priekšmeti no šīs konkrētās vietas – tā var būt ķemme vai pildspalva no viesnīcas, uz ielas atrasta monēta – jebkas, no kā var dabūt ārā skaņu. Tādā veidā vietējais mikrokosmos sāk piedalīties performancē un tā katru reizi kļūst par citu (vietējo) stāstu. Arī video pavadījumā lasītie dzejoļi tiek ilustrēti ar vietējo priekšmetisko faktūru – tas ir dzejnieku ceļojums ar uzmanību pret “satiktiem” priekšmetiem.
Performances video pavadījums ir cieši saistīts ar lasījumu un skaņas pavadījuma radīšanu: uz performances “darba virsmas” tiek uzstādītas vairākas kompaktas kameras, kas ļauj uz ekrāna projekcijas atspoguļot to, kas tieši rada šobrīd dzirdamo skaņu. Kameru objektīvu priekšā tiek noliktas arī lasīto tekstu izdrukas – tas jo īpaši ir nepieciešams uzstājoties ārvalstīs, lai publikai būtu pieejami autoru atdzejojumi, kas izmantoti performancē. Atdzejojumi no utilitāriem uzrakstiem saprotamības vajadzībām kļūst par vizuālā pavadījuma sastāvdaļu – šādā veidā dzejas teksts tiek dabiski iejaukts video pavadījumā, kļūstot par vizuālo un informatīvo elementu vienlaikus.
Performancē aktīvi ir iesaistīti visi 4 dzejnieki – viens darbojas ar balss apstrādi, otrs ar skanošo mehānismu vadīšanu, trešais ar skaņu apstrādi un kopējo skanējumu, ceturtais ar video un titriem. Paralēli arī saviem tehniskajiem pienākumiem katrs no dzejniekiem lasa arī savus dzejoļus.
Bildes autors: Ģirts Raģelis