SENĀ DAUGAVGRĪVA
Līdz 16. gs. vidum tagadējā Daugavgrīvas cietokšņa vietā bija smilšu kāpas un Daugava ietecēja jūrā pie Vecāķiem. Daugavas labajā krastā, netālu no senākās Daugavas grīvas (tagad Vecdaugava), 13. gs. bīskaps Alberts licis celt krustnešu atbalsta punktu – cisterciešu klosteri, kam dots Daugavgrīvas jeb Svētā Nikolaja kalna vārds. 1305. gadā klostera abats Liberts noslēdz ar ordeni līgumu par klostera un apkārtējo zemju pārdošanu. Lai gan Rīgas pilsēta šādu darījumu nevēlējās atzīt, tomēr ordenis Daugavgrīvā izveidoja komtura pili. 1485. gadā rīdzinieki kārtējo reizi uzbruka pilij, pēc četru mēnešu aplenkuma to ieņēma un postīja. 1491.gadā, mestra Voltera fon Pletenberga laikā, Daugavgrīvas pili atjaunoja.
16. gs. ugunsšaujamie ieroči tika izmantoti arvien biežāk, tādēļ senajai Daugavgrīvas pilij tika veidoti pirmie zemes nocietinājumi – vaļņi ar apaļiem rondeļiem stūros. Pēc Livonijas valstu konfederācijas sabrukuma 1562. gadā, Daugavgrīvas pils nonāca poļu rokās. 1582. gadā Rīga atteicās no brīvas pilsētas tiesībām un padevās Žečpospoļitas karalim Stefanam Batorijam, kurš pavēlēja pārbūvēt pils nocietinājumus. Apkārt nocietinājumam uzbēra augstus zemes vaļņus, to stūros ierīkoja bastionus.
JAUNĀ DAUGAVGRĪVA
16. gs. otrajā pusē radās jauna Daugavas ieteka jūrā. Pavasara palos tā paplašinājās, bet vecā pakāpeniski aizsērēja. Mainījās kuģu ceļi, Vecdaugava ar laiku pārvērtās par slēgtu atteku, gar veco pili kuģi vairs nebrauca, pils pamazām tika pamesta. Kuģojama un arvien nozīmīgāka kļuva jaunā grīva. Gan Rusova, gan Rennera Livonijas hronikā minēts, ka 1567. gadā, Livonijas kara laikā, poļi ieņēma veco Daugavgrīvas pili un jaunās Daugavas grīvas kreisajā krastā uzcēla blokmāju – lauka nocietinājumu pagaidu lietošanai – , lai no abiem krastiem kontrolētu Rīgas tirdzniecību. Nocietinājumi esot atradušies tagadējā Daugavgrīvas cietokšņa vietā un pie Hapaka ietekas Daugavā.
Par jaunā cietokšņa dibinātājiem uzskata zviedrus, balstoties uz Nīenstedes hronikā minēto, ka 1608. gada augustā poļu–zviedru kara laikā (1600.–1629.) grāfs Frīdrihs Joahims Mansfelds licis nogremdēt Daugavā laivas un pie Buļļupes ietekas Daugavā uzmest skansti, kurā nometināja 250 vīru, lai kavētu kuģu satiksmi ar Rīgas ostu un Jelgavu. 1609. gadā poļu karavadonis Jans Hodkēvičs ieņēma Daugavas grīvu un zviedri zaudēja savu pēdējo atbalsta punktu pie Daugavas. Ar mainīgām sekmēm turpinājās karadarbība, līdz 1617. gada jūnijā zviedriem ar viltu izdodas ieņemt gan veco, gan jauno skansti, tomēr jau tā paša gada augustā rīdzinieki jauno skansti atgūst un izposta. Senākajā zināmajā Daugavas lejteces kartē 1622. gadā jaunās grīvas nocietinājumi pat netiek rādīti, atzīmēta vecā Daugavgrīvas pils ar vaļņiem.
Avoti
Ieva Ose. Daugavgrīvas cietokšņa būvvēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007.