1905. gada revolūcija skāra arī Daugavgrīvas cietoksni. Garnizonā Krievijas sociāli demokrātiskās strādnieku partijas pārstāvji plānoja vispārēju politisku streiku un varas pārņemšanu cietoksnī. Nemieru iegansts bijis sliktas kvalitātes skābie kāposti. Kāpostus iznīcināja, tomēr protesti nemazinājās. Nemieri cietoksnī izvērtās kā iekšējs konflikts starp kājnieku bataljonu (atbalstīja pastāvošo kārtību) un sociāldemokrātisko ideju piekritējiem – artilēristiem un sapieriem. Tie beidzās ar masu kautiņiem un kazarmu demolēšanu. Tika izsaukti papildspēki, nemieru organizētāji tika arestēti un streikojošās rotas atbruņotas. Arestēja arī cietokšņa mācītāja dēlu Ivanu Vnukovu, kurš apcietinājumā mira.
1910. gadā tiek atzīmēta 200 gadu krievu cietokšņa pastāvēšanas jubileja. Par godu šim notikumam cietoksnī tiek atklāts piemineklis.
1914. gada vasarā sākās Pirmo pasaules karš. Latvijas apriņķos mobilizētos zemessargus apvienoja 13 rotās un iedalīja Daugavgrīvas cietokšņa garnizonā kā darba rotas. Vairāk nekā 98% ierindas kareivju bija latvieši. 1915. gada februārī Daugavgrīvas cietokšņa garnizonā dienēja vairāk nekā 2000 apmācītu latviešu zemessargu. Astoņas apbruņotas zemessargu darba rotas tika apvienotas divos bataljonos. Martā tās aizvadīja smagas kaujas. Jelgavu sākotnēji izdevās nosargāt, galvenokārt pateicoties apvienotajiem zemessargu darba bataljoniem, kuri varonīgi stājās pretī ienaidnieka pārspēkam.
1915. gada 16. augustā pēc strauja vācu karaspēka uzbrukuma Rīgas virzienā sāka veidot 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu. Daudzi no brīvprātīgajiem vēl nebija sasnieguši iesaukšanas vecumu. 1915. gada rudenī. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 2. un 3. rotas pirmo reizi piedalījās kaujā 1915. gada 25. oktobrī pie «Mangaļu» mājām Tīreļa purvā un pirmos kritušos bataljona strēlniekus 28. oktobrī apglabāja Meža kapos, kur tika likts pamats vēlākajiem Brāļu kapiem. 1916. gada martā un jūlijā 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons piedalījās kaujās pie Ķekavas un 1916. gada 23. decembrī Ziemassvētku kaujās.
1917. gadā, pēc Rīgas krišanas, krievu karaspēks, aizejot no Daugavgrīvas apcietinātā rajona, saspridzina lielāko daļu bateriju.
1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republika.
1919. gada 3. janvārī — 22. maijā Daugavgrīvas cietoksnī bija lielinieku armija, tad cietoksni ieņēma landesvērs.
Bermontiādes laikā laikā 1919. gada 15. oktobrī Lielbritānijas un Francijas flote atklāja uguni un deva iespēju 9. Rēzeknes kājnieku pulkam pārcelties pāri Daugavai un ieņemt Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni, kurā padevās ap 300 karavīru.
Avoti
Ieva Ose. Daugavgrīvas cietokšņa būvvēsture. — Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007
Arvis Pope. Rīgas galvenā nomale. – Rīga: Zelta grauds, 2005
Krasta artilērijas pulks Daugavgrīva. – Rīga: Krasta artilērijas pulka izdevums, 1938
Klāvs Zariņš. Aizmirstie karavīri: Daugavgrīvas cietokšņa latviešu zemessargi
Attēls
Pirmā diena strēlniekos, 1915. No Bolderājas grupas krājuma
Karavīri pie krievu cietokšņa 200 gadu pastāvēšanas (1710. — 1910.) pieminekļa. No Bolderājas grupas krājuma